Vai tik ši bildē transparentNesējs nav Džigis= "Marsieš Dziesmu" dziesminieks?
piektdiena, 2014. gada 22. augusts
BaltijsCeļam=25 / Baltic Way=25 / Балтийский Путь=25
Vai tik ši bildē transparentNesējs nav Džigis= "Marsieš Dziesmu" dziesminieks?
svētdiena, 2014. gada 29. jūnijs
Divas Sēras & Vienas Annas Mīlestib
Reiz
saulainā, vējiem brāzmainā latvju SēruDienā 17.VI-2o14 pastaigajos pa
UpesNēģerCiema jaunajiem trotuāriem. Ģērbies garā vējMētelī, ko tad vēš ar
pluinī. Toties nav aplam vēsīgi šai datumā, kad kurāTur gadā aukstumRekords
bijs +1̊C, bet citā- karstums +31̊ (LR-2 ziņās Linga teic, jē). Hūti pieturu ar
roku, lai vēš nenoraun. Acī monokls, jo manai kantainai brillei šopavsar
sašķīda kreiss hameleōnStikliš, atsizdamies pret runča Brieža cieto māla
ēdienTrauku, kad vilku džemper pār gālv, brilli nenovilcis. Caur monokkl redzu:
viens trotuārmalā, zem platmales patvēries, bet cittād gluž vaj pliks, ar
rabarber zvettē mōbilTelfōn.
Tāds nosalis izskatās.
„Vaj šas sirdigs zvetētājs tik nav dzejdars Māris Salējs?”, uzrunāju šo.
Šas paceļ gālv- tas tok mans draugs Džigis! Nemaz pēc salēja neizskatās, cik karsti zvettē.
„Svēiks, vecais!”, priecigs saku, „Nemaz tevi neatpazinu- bagāts būsi!”
Džigis: „Kauč nu dreižok tā bagāteib! Šobrīd pavisam bez šmotkām esu palics- aizdevu OltMārim visu līdz pēdejām apenēm. Šas laivā brauc pa JukōnUppi, tur auksts, silti jaģērbjas. Lai tik brauc, izpēta tur- kas un kā, pastāstīs mums vēl ko nezinajām. Cik ta mums te to vajdzību mērenā joslā, varu paciest i bez drēbēm. Rau- hūti atstāja vīra godam, un jēzenes ar- tādās Jukōnā tāpat par aukstu. Un vismaz vienus Ingūnas pantalōnus atradu.”
„Jā, Jukōnā auksts gona”, piekritu drebinādamies no domas par to un stiprā vēja, „dzirdēts- tur pat lācis brien peldēties ūzreiz ar piecām apakšbiksēm, ko atņēmis idjāņiem, i ta vēl drebinās. Ņem, draugs, manu manteli!”, novilku un devu to.
„Eu, tas tok manējs!”, Džigis atpazina.
„Nu jā, pats man aizdevi iepriekšejā SērDienā, kad biju pārsalis es.”
„Bet pats tu kā? Maikā vien?”, Džigis apvilka mantel.
„Štruntum!”, atmetu līgsmā nevērībā, „Man kammbari pilli pannckām! Bet kapēc mōbiju zvetē?”
„Jo tas man atgādin par 1000 jūdzēm Ķīnā,” draugs velreiz ieblieza pa to, kad tas jau akal ieļerkstejās, „Bet es grib redzēt Jukōnu!”
„Ak tamdēļ liftam tam
Vairs dada nebij sirdī?”,
es piekrītoši novilku, „Tad gan, zvetē vien!”
„Kāda dada?”, Džigis saērcināts izslējās, „Kāds lifts?”, un šas sāk zvetēt ar rabarber arī man.
„Tās tik 2 rindiņs no Tristiān Tzaras dzejol,” saku bēgdams un atvairīdams slaktiņu, „tās mēdzu izteikt, kad kaučkas top skaidrs.”
„Cik nelōģisk!”, draugs iecērt man vēl, „Kad kaučkas top skaidrs, kad galvā piepeša atskārsme nošķind kā zvaniņš, velsieši to dēvē par tinciānu!”, velreiz dabonu ar rabarberu.
„Ohō!”, jau bišķ aizelšos mukdams, „Tas skan tikpat kā tencinājums!”
„Abet- lūgtum!”, draugs iezvetē, „Še tev vēl!”
„Paldies! Tu grib redzēt Jukōnu,” turpinu mukdams, „bet bij reiz tāds gadijums, tālos 70-os...(velku elpu)...mans paps reiz pārjauc un ķīlē savu «Иж» moci ar blaķķen...lai brauktu kārtejā vasars ekskursijā...kaučkur uz Krievij...pag, neķer mani tik ātr, bik lēnāk...un neklopp tik daudz, ta tev tas rabarbers drīz būs pagalam...”
Dž: „Es ar sāk piekust, bet sist tev vajg...nejēdzībs vārsmo...Bībel jālas...”
Es: „Es jau las 3-šo reizi...tagad krievisk...senā krievalod intesant...”
„Nu, teici tālāk to stāstu...,” šas nepārstāj mani dzīt.
„Jā, pienāk pie garāžs kaimiņš...žvingulī pavaisam...SniķerUldiņš, apsēst uz saliekamā beņķīt pie galdiņ...tos fūcis nopircis ekskursijai...4 beņķ+galdiš... Uldiņš tērzē un galdiņa aizkustināc iesaucas: ...(saņemos elpu ieauroties skaļāk)...«Laimon!»”
Džigis iezveļ man, jau valdīdams smieklu. Es provocē velreiz: „Eu, Laimon!...Es ar grib braukt tev līdz!...”
Mēs abi apstāj izsmieties. Esam atskrējuši jau līdz riepuServisam gandrīz ciema nomalē, turpinu: „Es grib braukt tev līdz ekskursijā, Laimon!...
Un nu, teic tu savu stāstu. Tagad, zin, stāsti modē. ŽurnālRaxtnieces par visu šķietami intresanto mēdz teikt- tam līdz nākot tāds vaj šāds Stāsts.”
Džigis akal ierēcas.
„Vai arī,” es turpinu, „ja piekabini sūdam Stāstu, tad jau esot Smeķis.”
Džigis ierēc akal un bilst ka šam jau sist vairs mani negribās. Tomēr uzstāju uz stāstu.
„Es jau isztāstij, par tinciānu.”
„Tas neskaitās, pārāk īss. Pastāsti vēl ko, par Ticiānu.”
„Tu ko, vecīt, visu mākslas vēsturi esu aizmirsis.”
„Lūk, štruntig klausijies mākslas vēstur, Vilčuka par maz tev slaktej ar rabarber. Nu vismaz par kādu Varslavānu, vaj Ubānu.”
„Lab, es tev pateiks ko man atgādin tavs teiciens par liftu...”
„Tas nav mans, bet Tzaras dzejs.”
„Jā, Tzaras. Kur tu, vecīt, to izlasij?”
„«CietumniekAvīzē» tālajos 90-os.”
„Ak, tā bij laba avīz, žēl ka tik īsu brīd. Lūk, liftā Imantā nesen iesprūda dzelzceļSkolnieki Ruslans ar Niklāv: aizbraukūši ciemos pie kursBiedres Margaritas. Ruslans sāk lēkāt liftā, tas apstāj. Šie gaida pusstundu bez bēdu, klausās muzōn. Abrauc liftmehāniķi, teic- tas nav stājies jau 16 gadus. Sešpadsmit!”, Džigis akal iekaist un iezveļ man ar rabarber, it kā es tur lēkājis. Tāda tā pateicīb par atdoto man aizdoto mantel. Nekas, SērDienās prāts drūmāks, jūtas nestabīlas, velk uz slaktiņ. Atkal mūku, apcerēdams kā 1940-ā gadā te iebrauca krievtanki. Tā sabēdājies pārdomās par drūmo okuppācij, sāku raudāt. Mūku & raudu aizelsies, asras & puņķus laizīdams. Uznāk šņuksti balsī, no nāss izpūšas puņķBurbuls- tas man šķiet necienīgs svētai SērDienai, raudu par šo pašnecieņu jau gandrīz skaļi. Džigis padomā ka nu gan mani līdz bimbienam sapēris un mitējās, atgriežās pabeigt piebeigt savu mōbij. Aizeimu līdz UpesNēģerJūras liedagam izkliedēt sūrās sērās okupācijDomas. Bet te brāzmas vēl negantākas, tās triec kā nažus manī arī vēl atmiņas par zviedru, vācu, poļu, un kādām tik vēl okupācijām. Esu vīrs, zin, skarbs, bet šitas šits vairs nav izturams. Pakrītu liedagā, vārtos slapās aukstās smiltīs, kliedzu, blēju okupācijSāpē, izmēdu pats sevi, jo asras jau izraudātas, plēšu sev matus, ak es nelaimīgais! Ak, mēs visa nelaimīgā latviešu tauta, ar trim izsaukumZīmēm! Ar trim!!! Tā. Cik tur trūka, lai mūs vēl arī leiši okupētu, kad Atmodas laikā šie pirmie sabuntojās. Ak, bēdas, bēdas, vēl arī šito iedomajoties! Ak vai, cik žēēēēēl!- blēju vārtīdamies jau jūras šļakatās un kuldams tās dubļos, bet nesanāk- pārāk baltas maitas. Latvju liedags balts, bļin, tēva dubļi sidraboti. Kapēc viss tik skaists, jopcik, kur jabūt sēram? Man ir tāds nelāgs mendels- blēt un izmēdīt ko tik izdzirdu rādžā izmēdamu, vai autombīļu signalzācijs, motōrRūkoņ, putnus gaisā un ābelē, vai tās vārnas, žagac, vaj zīlīc. Uz izturīb- kurš ilgāk ķērkās un čivnās. Tā, kuldams žēlabās jūrasSūdus- kaukas jau sanāk beigās, redzu: liedagā dzejniec Anna Auziņ arī raudādam metās te jūrmalSmiltīs, te te sniegā, te krāsainās lapās („Latvju Teksti”-19-29), no kurām daļu vētra nes gaisā, daļu virpina uz vietas kōnusā, kurā tad Anna metās. Šās aura zaigo drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana. Pieceļos, nāku šai klāt: „Paldies, Annel, ka jūs līdz ar mani saprotat un palīdzat izciest šo pārestīb latvju tautai. Mēs apsol to neaizmirst un nepiedot nekad! Aizvainojums ir salds. Nāvi priekam! Sēras rullē!”
„Es nesēro,” šī teic celdamās no lapuVirpuļa, „es raud pateicībā, reibusi plašuma. Es grib būt caurums, caur ko plūst mīlestib. Kā caurums dušasKlausulē, caur ko plūst ūdens.”
„Bet es grib būt ielāps jums kā caurumam!”, tūdaļ piesakos, „Man pattīk būt par ielāpu visiem caurumiem.”
„Tā ne, caur to japlūst mīlestibai, mani aizlāpīt nedrīkst.”
„Tad es gribēt būt par pogu jūsu blūzē, par fliterīti, par putKreima cepurīti, kas no kafejas uzkritūsi uz blūzes. Nu kaut vaj...", es iedziedajos un iedancajos:
"Es gribu būt par mietu, ša-lal-la,
Pret kuru atsist bieti, ša-lal-la!”
Vēš lapuVirpulī atsaucās: "Ša-lal-la! Ša-lal-la!"
„Nekādas kniedes, ne bietes!”, teic nupat pienācis Lielais Kindzuls, kā vienmēr neviena negaidīts & asprātīgs, „Ko pirmo izvēlejies, tas būsi!”
Šas iecēla Anneli debesīs par caurumu, caur ko lejupp plūst DebesMīlestib. Bet mani uzlika par ielāpu citam caurumam, caur ko vazājās dēmoni. Nu tie kādu laiku aizturēti, spiedās man cauri, līdz isztiepa mani kā iegarenu peni. Tādi nu mēs tur sabijām kādu laiciņ. Bet cik ilg cilvēks var aizturēt dēmonus. Drīz tie mani pārplēsa un izšļācās atkal pār pasaul, kā nezāles sēkla, arī dzimtie sērudēmoni. Tādai pasaulei būs būt, šam D-va kājpameslam- mīlestib & dēmoni vienuViet, līdz tās galam.
Noplīvoju lejup kā pārplēsts ielāps, savācos atkal par parastu Flamingemu un devos apraudzīt Džigi. Šas teic- darijis zināmu liftMehāniķiem kapēc lifts iesprūdis. DzelzCeļSkolnieki jau paši neatzinās. Un ko šie, vaj dusmoj? Nē, tik pasmējās un novilka: „Ak tapēc liftam tam vairs dada nebij sirdī?” Kopš tā laika liftnieki tā mēdz teikt par salūzušiem liftiem- tiem neesot vairs dada sirdī.
„Ņem manu mēteli, draugs,” to novilcis Džigis sniedz man, „Piedod, ka tevi zvettēju. Kopš Anna ir par mīlestibs caurumu, man ir daudz siltāk, gan dvēslē gan miesai, un tik ātr vairs neaizsvilstos.”
Vēš šais dienās bij mitejies līdz ~7-10m/zekundē. Es ar Džig aizgajām uz liedagu un pametām Annai sveicienam dažas saujas sniega un krāsainu lapu. Vīņ pasmaidij un teic mūs mīlam.
Tāds nosalis izskatās.
„Vaj šas sirdigs zvetētājs tik nav dzejdars Māris Salējs?”, uzrunāju šo.
Šas paceļ gālv- tas tok mans draugs Džigis! Nemaz pēc salēja neizskatās, cik karsti zvettē.
„Svēiks, vecais!”, priecigs saku, „Nemaz tevi neatpazinu- bagāts būsi!”
Džigis: „Kauč nu dreižok tā bagāteib! Šobrīd pavisam bez šmotkām esu palics- aizdevu OltMārim visu līdz pēdejām apenēm. Šas laivā brauc pa JukōnUppi, tur auksts, silti jaģērbjas. Lai tik brauc, izpēta tur- kas un kā, pastāstīs mums vēl ko nezinajām. Cik ta mums te to vajdzību mērenā joslā, varu paciest i bez drēbēm. Rau- hūti atstāja vīra godam, un jēzenes ar- tādās Jukōnā tāpat par aukstu. Un vismaz vienus Ingūnas pantalōnus atradu.”
„Jā, Jukōnā auksts gona”, piekritu drebinādamies no domas par to un stiprā vēja, „dzirdēts- tur pat lācis brien peldēties ūzreiz ar piecām apakšbiksēm, ko atņēmis idjāņiem, i ta vēl drebinās. Ņem, draugs, manu manteli!”, novilku un devu to.
„Eu, tas tok manējs!”, Džigis atpazina.
„Nu jā, pats man aizdevi iepriekšejā SērDienā, kad biju pārsalis es.”
„Bet pats tu kā? Maikā vien?”, Džigis apvilka mantel.
„Štruntum!”, atmetu līgsmā nevērībā, „Man kammbari pilli pannckām! Bet kapēc mōbiju zvetē?”
„Jo tas man atgādin par 1000 jūdzēm Ķīnā,” draugs velreiz ieblieza pa to, kad tas jau akal ieļerkstejās, „Bet es grib redzēt Jukōnu!”
„Ak tamdēļ liftam tam
Vairs dada nebij sirdī?”,
es piekrītoši novilku, „Tad gan, zvetē vien!”
„Kāda dada?”, Džigis saērcināts izslējās, „Kāds lifts?”, un šas sāk zvetēt ar rabarber arī man.
„Tās tik 2 rindiņs no Tristiān Tzaras dzejol,” saku bēgdams un atvairīdams slaktiņu, „tās mēdzu izteikt, kad kaučkas top skaidrs.”
„Cik nelōģisk!”, draugs iecērt man vēl, „Kad kaučkas top skaidrs, kad galvā piepeša atskārsme nošķind kā zvaniņš, velsieši to dēvē par tinciānu!”, velreiz dabonu ar rabarberu.
„Ohō!”, jau bišķ aizelšos mukdams, „Tas skan tikpat kā tencinājums!”
„Abet- lūgtum!”, draugs iezvetē, „Še tev vēl!”
„Paldies! Tu grib redzēt Jukōnu,” turpinu mukdams, „bet bij reiz tāds gadijums, tālos 70-os...(velku elpu)...mans paps reiz pārjauc un ķīlē savu «Иж» moci ar blaķķen...lai brauktu kārtejā vasars ekskursijā...kaučkur uz Krievij...pag, neķer mani tik ātr, bik lēnāk...un neklopp tik daudz, ta tev tas rabarbers drīz būs pagalam...”
Dž: „Es ar sāk piekust, bet sist tev vajg...nejēdzībs vārsmo...Bībel jālas...”
Es: „Es jau las 3-šo reizi...tagad krievisk...senā krievalod intesant...”
„Nu, teici tālāk to stāstu...,” šas nepārstāj mani dzīt.
„Jā, pienāk pie garāžs kaimiņš...žvingulī pavaisam...SniķerUldiņš, apsēst uz saliekamā beņķīt pie galdiņ...tos fūcis nopircis ekskursijai...4 beņķ+galdiš... Uldiņš tērzē un galdiņa aizkustināc iesaucas: ...(saņemos elpu ieauroties skaļāk)...«Laimon!»”
Džigis iezveļ man, jau valdīdams smieklu. Es provocē velreiz: „Eu, Laimon!...Es ar grib braukt tev līdz!...”
Mēs abi apstāj izsmieties. Esam atskrējuši jau līdz riepuServisam gandrīz ciema nomalē, turpinu: „Es grib braukt tev līdz ekskursijā, Laimon!...
Un nu, teic tu savu stāstu. Tagad, zin, stāsti modē. ŽurnālRaxtnieces par visu šķietami intresanto mēdz teikt- tam līdz nākot tāds vaj šāds Stāsts.”
Džigis akal ierēcas.
„Vai arī,” es turpinu, „ja piekabini sūdam Stāstu, tad jau esot Smeķis.”
Džigis ierēc akal un bilst ka šam jau sist vairs mani negribās. Tomēr uzstāju uz stāstu.
„Es jau isztāstij, par tinciānu.”
„Tas neskaitās, pārāk īss. Pastāsti vēl ko, par Ticiānu.”
„Tu ko, vecīt, visu mākslas vēsturi esu aizmirsis.”
„Lūk, štruntig klausijies mākslas vēstur, Vilčuka par maz tev slaktej ar rabarber. Nu vismaz par kādu Varslavānu, vaj Ubānu.”
„Lab, es tev pateiks ko man atgādin tavs teiciens par liftu...”
„Tas nav mans, bet Tzaras dzejs.”
„Jā, Tzaras. Kur tu, vecīt, to izlasij?”
„«CietumniekAvīzē» tālajos 90-os.”
„Ak, tā bij laba avīz, žēl ka tik īsu brīd. Lūk, liftā Imantā nesen iesprūda dzelzceļSkolnieki Ruslans ar Niklāv: aizbraukūši ciemos pie kursBiedres Margaritas. Ruslans sāk lēkāt liftā, tas apstāj. Šie gaida pusstundu bez bēdu, klausās muzōn. Abrauc liftmehāniķi, teic- tas nav stājies jau 16 gadus. Sešpadsmit!”, Džigis akal iekaist un iezveļ man ar rabarber, it kā es tur lēkājis. Tāda tā pateicīb par atdoto man aizdoto mantel. Nekas, SērDienās prāts drūmāks, jūtas nestabīlas, velk uz slaktiņ. Atkal mūku, apcerēdams kā 1940-ā gadā te iebrauca krievtanki. Tā sabēdājies pārdomās par drūmo okuppācij, sāku raudāt. Mūku & raudu aizelsies, asras & puņķus laizīdams. Uznāk šņuksti balsī, no nāss izpūšas puņķBurbuls- tas man šķiet necienīgs svētai SērDienai, raudu par šo pašnecieņu jau gandrīz skaļi. Džigis padomā ka nu gan mani līdz bimbienam sapēris un mitējās, atgriežās pabeigt piebeigt savu mōbij. Aizeimu līdz UpesNēģerJūras liedagam izkliedēt sūrās sērās okupācijDomas. Bet te brāzmas vēl negantākas, tās triec kā nažus manī arī vēl atmiņas par zviedru, vācu, poļu, un kādām tik vēl okupācijām. Esu vīrs, zin, skarbs, bet šitas šits vairs nav izturams. Pakrītu liedagā, vārtos slapās aukstās smiltīs, kliedzu, blēju okupācijSāpē, izmēdu pats sevi, jo asras jau izraudātas, plēšu sev matus, ak es nelaimīgais! Ak, mēs visa nelaimīgā latviešu tauta, ar trim izsaukumZīmēm! Ar trim!!! Tā. Cik tur trūka, lai mūs vēl arī leiši okupētu, kad Atmodas laikā šie pirmie sabuntojās. Ak, bēdas, bēdas, vēl arī šito iedomajoties! Ak vai, cik žēēēēēl!- blēju vārtīdamies jau jūras šļakatās un kuldams tās dubļos, bet nesanāk- pārāk baltas maitas. Latvju liedags balts, bļin, tēva dubļi sidraboti. Kapēc viss tik skaists, jopcik, kur jabūt sēram? Man ir tāds nelāgs mendels- blēt un izmēdīt ko tik izdzirdu rādžā izmēdamu, vai autombīļu signalzācijs, motōrRūkoņ, putnus gaisā un ābelē, vai tās vārnas, žagac, vaj zīlīc. Uz izturīb- kurš ilgāk ķērkās un čivnās. Tā, kuldams žēlabās jūrasSūdus- kaukas jau sanāk beigās, redzu: liedagā dzejniec Anna Auziņ arī raudādam metās te jūrmalSmiltīs, te te sniegā, te krāsainās lapās („Latvju Teksti”-19-29), no kurām daļu vētra nes gaisā, daļu virpina uz vietas kōnusā, kurā tad Anna metās. Šās aura zaigo drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana. Pieceļos, nāku šai klāt: „Paldies, Annel, ka jūs līdz ar mani saprotat un palīdzat izciest šo pārestīb latvju tautai. Mēs apsol to neaizmirst un nepiedot nekad! Aizvainojums ir salds. Nāvi priekam! Sēras rullē!”
„Es nesēro,” šī teic celdamās no lapuVirpuļa, „es raud pateicībā, reibusi plašuma. Es grib būt caurums, caur ko plūst mīlestib. Kā caurums dušasKlausulē, caur ko plūst ūdens.”
„Bet es grib būt ielāps jums kā caurumam!”, tūdaļ piesakos, „Man pattīk būt par ielāpu visiem caurumiem.”
„Tā ne, caur to japlūst mīlestibai, mani aizlāpīt nedrīkst.”
„Tad es gribēt būt par pogu jūsu blūzē, par fliterīti, par putKreima cepurīti, kas no kafejas uzkritūsi uz blūzes. Nu kaut vaj...", es iedziedajos un iedancajos:
"Es gribu būt par mietu, ša-lal-la,
Pret kuru atsist bieti, ša-lal-la!”
„Nekādas kniedes, ne bietes!”, teic nupat pienācis Lielais Kindzuls, kā vienmēr neviena negaidīts & asprātīgs, „Ko pirmo izvēlejies, tas būsi!”
Šas iecēla Anneli debesīs par caurumu, caur ko lejupp plūst DebesMīlestib. Bet mani uzlika par ielāpu citam caurumam, caur ko vazājās dēmoni. Nu tie kādu laiku aizturēti, spiedās man cauri, līdz isztiepa mani kā iegarenu peni. Tādi nu mēs tur sabijām kādu laiciņ. Bet cik ilg cilvēks var aizturēt dēmonus. Drīz tie mani pārplēsa un izšļācās atkal pār pasaul, kā nezāles sēkla, arī dzimtie sērudēmoni. Tādai pasaulei būs būt, šam D-va kājpameslam- mīlestib & dēmoni vienuViet, līdz tās galam.
Noplīvoju lejup kā pārplēsts ielāps, savācos atkal par parastu Flamingemu un devos apraudzīt Džigi. Šas teic- darijis zināmu liftMehāniķiem kapēc lifts iesprūdis. DzelzCeļSkolnieki jau paši neatzinās. Un ko šie, vaj dusmoj? Nē, tik pasmējās un novilka: „Ak tapēc liftam tam vairs dada nebij sirdī?” Kopš tā laika liftnieki tā mēdz teikt par salūzušiem liftiem- tiem neesot vairs dada sirdī.
„Ņem manu mēteli, draugs,” to novilcis Džigis sniedz man, „Piedod, ka tevi zvettēju. Kopš Anna ir par mīlestibs caurumu, man ir daudz siltāk, gan dvēslē gan miesai, un tik ātr vairs neaizsvilstos.”
Vēš šais dienās bij mitejies līdz ~7-10m/zekundē. Es ar Džig aizgajām uz liedagu un pametām Annai sveicienam dažas saujas sniega un krāsainu lapu. Vīņ pasmaidij un teic mūs mīlam.
pirmdiena, 2014. gada 12. maijs
Sapņu Hauzīt & Saturīgas Sarunas
Sēdu sapņu kafūža “AtlasCentrs”
vaļējā hauzītē kūku ēzdams, jauki tērzēdams
ta iesmiedams ar draugu Džigi (šam šodien dzīmen- Zumināc, Zum-Zumm!) un šā draudzeni-
Ērgļu Daiļo PolīcijMadāmu. Šas, nēsādams pseidōMundieri, sapazinies ar šo un
ved cienāt uz kafūzi.
Kīnō jau pilsētiņā nav. Nu šam lāb- var droš braukt pa
pilsēt nepiesprādzets, bez TA, bez cēļNodevas, iešmigojis un no autōBagāžniek
tirgot kontrBasndas baltKriev šnāb, tabakk, špickas, konzervus un nedroš piroTehnikk.
Tāda praxe visur: menti=kontrBandistu draugi, jo munipāļi ar grib lētāk
uzpīpot, iešmigot ārpus darbLaik un uzkost nedārgu konzerv, kādu pat polīcij
var atļauties. Tas apsveicam- aizlūdzu Dievam par katru konrabandist un nodokļNemaxātāju,
jo tie kas te vēl palikūši, slepus darbodamies notur mūsu sabiedrīb par spīti
valdībs genocīdam. Kafūža atbalstītāji: “UniRoyal”, “Mabor”, “General Tire”, “Hercules
Tires”.
Iļja Kabakovs jaunā “RīgLaikā”-V-2o1454.lpp-ē
teic: par spīti PSRS skolām (vismaz viņa skolā, un tādas bi daudz), kurās
mācijūšies lopi, kas izsmej skolotājas, dar cūcībs un piekauj vājākos, veidojušies
tomēr pulciņi kas gribējuš kaučko uzzināt, un tādos notika Noslēpumains
Pašmācībs Process. Tā arī tagad, spītejot genocīdam, ir Latvijā malači kas dara
brīnumain skaistus darbus savām rokām, apiedami likumus, notiek Noslēpumains
PašDarbībs, Izdzīvošans Process. Latvim ir vajdzīgi spaidi. Tie vajdzīgi
jebkurai tautai. Bet- tāda mēra, ka ļaudis neiznīkst pilnībā. Ķēniņš Dāvids
teic (apmēram, nezin no gālvs raxtViet)~ “Kungs, lai Tava taisnā rīkste pārmāca
mani, bet- lai nenodar man ļauna.”
“Ciparnīcas” Diān
teic- taisn tāds pašMācībs pulciš nejauš izveidojies RēLMV no~ 5-iem
audzēkņiem, kas nereti pulcejūšies pie skolotājas Tabores gan šās mājās gan
pilsētā gan laukos. Tabores mītnes bijūšas apbrīnojam jauki iekārtotas, krāšņi
izkrāsotas, tur notika intresantas sarunas un- abzolūt bez alkohōl. Tikai
nereibušā atmosfērā saturīgas runas var notikt, un tāda atmosfēr jaunības 80-os
nereti bij, dēļ šmigas deficīta un dabiskas dzīvīgas aizrautībs. Tas ir KaučKas,
man tāds pulciņš ar vadošo skolotāju diemžēl nav bijis.
Sakritībb:
skatos jaunā “RīgLaikā” V-2o14-56.lpp-ē, Iļja & Emīlj Kabakovi gandrīz tādu
pat hauzīt jau uzriktējuš Kaseles
“Dokumentā” 1992.gadā, kad es vēl tikai precejos.
Iekš īsti draņķīgas padomju
hauzes ar tupamCaurumiem, kas atdalīti ar cūciskām betōn starpSienām, blakus
ieriktējuš dīvāniņ ar raxtītiem spilveniem, sienas deķīt, holandisk glezniņ ar
vējDzirnām, rādžs, etažere, apaļGalds ar Vīnes krēsliem, trauki & karafe uz
tā. Eleganti. Tā laikam ŽerārDepardjē Krievijs istaba, kur šā viesi var gan
pamieloties gan sad#rst saviesīgās sarunās.
sestdiena, 2014. gada 4. janvāris
Grāmac Tappšan
Pārizdevēja PriekšVārds:
Izcēlu no plaukta „Marsieš Dziesmas”, ko mans
draugs Andris Džiguns 1990 gadā pēc armijs, kopā ar
Marsiešiem dzīrodams sacerējs, dziedājs, pieraxtijs, atdzejojis latvisk,
ilustrējs un paša rokām izdevis Ērgļos, nedaudz exemplāros..
Senās grāmatiņas vāks.=>
Agrie 90-ie bij citplanietēš
uzplaukuma un biežo atlidojumu laix uz mūsu jaunplauxtošo republīku. Tolaik šie
redzej, ka atsvabināmies no PSRS-a, ticīb D-vam vēl nebi lāgā ieviesusies, un
šie mēdza biežāk apmeklēt izjūkošo impērij, brīdinādam zemesļaudis, lai
atgriežās pie veselā KosmiskāSaprāta.
<= Sāku taisīt vāku manis pārizdotajam sējumam 25.XI-2013 no maklatūrā rastas VrubeļGrāmac.
Viesnīcas „Latvij” izstāžZālē bij pat izstāde
ar daudz piegleznotiem zaļiem ķirzakĢīmjiem, ar NLO atlūzām zem stiklVitrīns un
kas vēl tik viss par šo tēmu. Tā bi vienīgā reize, kad te redzēj pillu zāli
kriev publikas, atšķirībā no šeit regulārajām latvju glezniecībsiztādēm. Daži
stāvej ar izstieptām plauxtām pie ķirzakGleznām un tvēra Kosmiskās Enerģijs.
Kāda krievMāmuļa ar plauxtu pret bildi teic- šī gan nesajūtot nekā. Tolaik nule
uzlēcošais TV zvaigzājs Māris Olte šai atbild (krievisk):
„Bet jums gumijnieki
kājās, nav sazemējuma, tapēc nejūtat.”
Vai māmuļa provej novilkt gumpārus un
tad meditēt, neatceros.
Arī grāmatas muguru sāku pārraxtīt=>
Par laim NLO ticību drīz aizstāja
ticīb patiesajam 3-vienīgajam D-vam, dibinajās pat Latvijs KristigRādžs. Tolaik
jaunuzlecošais kristietībsZvaigznājs Jurs Rubens skaidroj NLO popularitāti
pārmaiņLaikos, kuros piedevai nāca arī zināma piespiedu askēze:
„Jo tukšāki paliek mūsu
šķīvji, jo vairāk šķīvju parādās debesīs”
- domāti lidojošie. Tas gan bi LR-1
raidjumā „Lai nāk Tav Valstīb”.
Man
pašam nav bijus sadraudzīb,
nekād kontaktu ar marsiešiem, un kā kristiec pēc tiem neilgojos, tie
neglābs ne cilvēci ne kādam dvēsli. Varētu
uzskatīt šādas dziesmas par dēmoniskām. Bet, lai arī būdams visai stipri
ticīgs sirdī,
tomēr nemēdzu mest pilnīg visu sārtā, tā sakot: "Tas viss no sātāna”. Ir
lietas kas ir jāsadedzin protams- okultās, ezotēriskās, svešās
maldumācībs, pilnīgs glupībs & preteklībs.
Šīs dziesmas
& ilustrācijs ir skaistas, tapēc ņēmos tās savām rokām pār-raxtīt-zīmēt,
izkrāsot, pielīmēt kolāžas+ piezīmēt klāt, lai grāmatiņ bagātīgāka, iesiet un
uzdāvāt LatNacBiblōtekks TaucGrāmatPlauktam, ja tāda izdevīb reiz mūžā. Tas
mans & Diānas, tā teikt, patriōtisks dāvinājums savai tautai, pēc savām labākajām
prasmēm.
----------~~~~~~~~~~~~~~--------------------~~~~~~~~~---------------
ZilRūtain audekStērbel pie ko piešūnu grāmac lapas- no mana krekkl, ko Soldenajos 90-os manas mīļotās Diānas mūsu mīļotā mamma dāvāj man vārdDienā.
To valkāju ar prieku līdz maktenam izbalojumam, vēlāk to turpinaj
valkāt mans vecākais dēls Andžōns līdz pilnīgam izbalojumam. Beigās šas
nodīrāj kreklam labo piedurkn un turpinaj vēl nēsāt tādu kād laiku. No
piedurkns pleca nogriezu stērbeli sējuma mugurai.
Līnjāl: koka- apzīmejuš ab mani dēli. Zaļais- sens, no maniem vaj Diāns skolsGadiem.
-------------~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~------------------------------
(Kas te notiek, kapēc nevar nojemt apakšsvītru textam?)
Diegi-
knipelējamie no zviedrHumpalām ~kaučkāc piesūtijums vai nu kādai
penzonārBiedrībai, vtml. Šodien vissKaučKas ātri pieklīst, ka ij nemani-
kas, kad no kuriens to atnesa, kas padeva tālāk, kā tas nonāc līdz
manīm un kapēc?
otrdiena, 2013. gada 31. decembris
Vāks. 1-8.lpp-es.
Jaunais sējums
AndrējPēcPusDienā 30.XI-2o13 pl.14:18 pie mana šķūnīša sienas.
PārRaxtītā
mugura=bijušais Vrubels. VisCieņ gleznotājam arī protams. Uz manas "Ciparnīcas" malkasKrautnes. 
1. lpp: Vāka iekšpus- Bijušie bibliotēkas
cippari. Marss teleSkōpā. NASA-s rādžTeleSkōps. 2.lpp: Marsiets ar NeōnVilaspēdu tālās noskaņās LielPilsēts vakarā.
(Kolāžām bildes grieztas pārsvrā no ASV GadaGrāmatām- 2oo4 & 2oo9)
3.lpp: Mīļotās Diānas no Ciparnīcas veltijums
GaismasPils TaucGrāmatPlauktam.
4.lpp: Grāmatas saturs.
5. lpp: Lillā Marsiets ar VējGroziem. (lapa no kkāda lat-norv māxlas žurnāla)
6.lpp: PriekšLapa. (burti no Rīgas Mežu avīzes)
Dziesmu priekšlapas ar kolāžām:
7.lpp: Lidojošais Holandiets , 8.lpp: NASA-s Degošie Lauki & Sārtā Planēta
pirmdiena, 2013. gada 30. decembris
12.dz: Mans Putns; 13.dz: Zirnekli, iejauc tīklā mīklu!
Mans Putns
1990.g. 13.lpp =>
Mans putns nava smuks
Mans putns vienmēr glups
Mans putns visiem kož
Mans putns sīvi ož.
Mans putns sīvi ož.
Manam putnam sadauzīta galva
Manam putnam saķepusi spalva
Manam putnam lidot netīk
Manam putnam viss ir pretīgs.
Manu putnu neredz dienā
Manu putnu visi cienā
Manu putnu sit ar koku
Manu putnu sauc par spoku.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
2013.g. 55-56. lpp. Antīks putns, izmiris pirms 128 mlj gadu, no ASV g.gr.
Zirnekli, iejauc tīklā mīklu!
57-78.lpp: ASV g.gr.
1990.g. 14.lpp.
Zirnekli, tīri savu tīklu!
Iejauc tajā mīklu,
Ķeri tādas mušas,K
Ķeri tādas mušas,K
as ir sajukušas.
Muša, tā kā vārna
Savicini spārnus,
Lido tīkla acīs,
Zirneklis tad sacīs:
Lido tīkla acīs,
Zirneklis tad sacīs:
"Kājas tev ir salipušas,
Un pavisam nogurušas,
Nespēj tu parunāt-
Nu tev beigas klāt!"
sestdiena, 2013. gada 28. decembris
10.dz: Marsiešu Valsis 11.dz: Mēs esam Roboti
"Tu pa Zāli Satraukts Valsē"
1990.g. 11.lpp =>Dziedādams pillā balsī,
Tu pa zāli satraukts valsē-
Kājas pinas, galva griežas,
Partnere tev klātu spiežas.
Sviedri tā kā lietus līst:
Piere slapa, rokas svīst,
Pietiek dejošanai telpas
Grieōties pietrūkst elpas
Kad tu beidzot zemē krīti,
Visi kauli salauzīti,
Ausīs tūkstoš zvanu zvana-
Nu ir vienreiz dejots gana! 2013.g. 47-48. lpp
Mēs Esam Roboti
Mēs esam RobotiKonstruktōri
Mēs konstruējam
Saule aust Saule riet
Konstriktōri mēs
Ieslēdz elektrīb
Konstruējam robotus
Sev Līdzīgus
Mēs esam Roboti
Sev Līdzīgi
Esam mēs
<= 1990.g. 12.lpp.
2013.g. 51-52.lpp=>
53-54: ASV g.gr; Leonardō galva. 54 pamatne (lokŠāvējs)- lat-norv.m.ž.
Abonēt:
Ziņas (Atom)