Reiz
saulainā, vējiem brāzmainā latvju SēruDienā 17.VI-2o14 pastaigajos pa
UpesNēģerCiema jaunajiem trotuāriem. Ģērbies garā vējMētelī, ko tad vēš ar
pluinī. Toties nav aplam vēsīgi šai datumā, kad kurāTur gadā aukstumRekords
bijs +1̊C, bet citā- karstums +31̊ (LR-2 ziņās Linga teic, jē). Hūti pieturu ar
roku, lai vēš nenoraun. Acī monokls, jo manai kantainai brillei šopavsar
sašķīda kreiss hameleōnStikliš, atsizdamies pret runča Brieža cieto māla
ēdienTrauku, kad vilku džemper pār gālv, brilli nenovilcis. Caur monokkl redzu:
viens trotuārmalā, zem platmales patvēries, bet cittād gluž vaj pliks, ar
rabarber zvettē mōbilTelfōn.
Tāds nosalis izskatās.
„Vaj šas sirdigs zvetētājs tik nav dzejdars Māris Salējs?”, uzrunāju šo.
Šas paceļ gālv- tas tok mans draugs Džigis! Nemaz pēc salēja neizskatās, cik karsti zvettē.
„Svēiks, vecais!”, priecigs saku, „Nemaz tevi neatpazinu- bagāts būsi!”
Džigis: „Kauč nu dreižok tā bagāteib! Šobrīd pavisam bez šmotkām esu palics- aizdevu OltMārim visu līdz pēdejām apenēm. Šas laivā brauc pa JukōnUppi, tur auksts, silti jaģērbjas. Lai tik brauc, izpēta tur- kas un kā, pastāstīs mums vēl ko nezinajām. Cik ta mums te to vajdzību mērenā joslā, varu paciest i bez drēbēm. Rau- hūti atstāja vīra godam, un jēzenes ar- tādās Jukōnā tāpat par aukstu. Un vismaz vienus Ingūnas pantalōnus atradu.”
„Jā, Jukōnā auksts gona”, piekritu drebinādamies no domas par to un stiprā vēja, „dzirdēts- tur pat lācis brien peldēties ūzreiz ar piecām apakšbiksēm, ko atņēmis idjāņiem, i ta vēl drebinās. Ņem, draugs, manu manteli!”, novilku un devu to.
„Eu, tas tok manējs!”, Džigis atpazina.
„Nu jā, pats man aizdevi iepriekšejā SērDienā, kad biju pārsalis es.”
„Bet pats tu kā? Maikā vien?”, Džigis apvilka mantel.
„Štruntum!”, atmetu līgsmā nevērībā, „Man kammbari pilli pannckām! Bet kapēc mōbiju zvetē?”
„Jo tas man atgādin par 1000 jūdzēm Ķīnā,” draugs velreiz ieblieza pa to, kad tas jau akal ieļerkstejās, „Bet es grib redzēt Jukōnu!”
„Ak tamdēļ liftam tam
Vairs dada nebij sirdī?”,
es piekrītoši novilku, „Tad gan, zvetē vien!”
„Kāda dada?”, Džigis saērcināts izslējās, „Kāds lifts?”, un šas sāk zvetēt ar rabarber arī man.
„Tās tik 2 rindiņs no Tristiān Tzaras dzejol,” saku bēgdams un atvairīdams slaktiņu, „tās mēdzu izteikt, kad kaučkas top skaidrs.”
„Cik nelōģisk!”, draugs iecērt man vēl, „Kad kaučkas top skaidrs, kad galvā piepeša atskārsme nošķind kā zvaniņš, velsieši to dēvē par tinciānu!”, velreiz dabonu ar rabarberu.
„Ohō!”, jau bišķ aizelšos mukdams, „Tas skan tikpat kā tencinājums!”
„Abet- lūgtum!”, draugs iezvetē, „Še tev vēl!”
„Paldies! Tu grib redzēt Jukōnu,” turpinu mukdams, „bet bij reiz tāds gadijums, tālos 70-os...(velku elpu)...mans paps reiz pārjauc un ķīlē savu «Иж» moci ar blaķķen...lai brauktu kārtejā vasars ekskursijā...kaučkur uz Krievij...pag, neķer mani tik ātr, bik lēnāk...un neklopp tik daudz, ta tev tas rabarbers drīz būs pagalam...”
Dž: „Es ar sāk piekust, bet sist tev vajg...nejēdzībs vārsmo...Bībel jālas...”
Es: „Es jau las 3-šo reizi...tagad krievisk...senā krievalod intesant...”
„Nu, teici tālāk to stāstu...,” šas nepārstāj mani dzīt.
„Jā, pienāk pie garāžs kaimiņš...žvingulī pavaisam...SniķerUldiņš, apsēst uz saliekamā beņķīt pie galdiņ...tos fūcis nopircis ekskursijai...4 beņķ+galdiš... Uldiņš tērzē un galdiņa aizkustināc iesaucas: ...(saņemos elpu ieauroties skaļāk)...«Laimon!»”
Džigis iezveļ man, jau valdīdams smieklu. Es provocē velreiz: „Eu, Laimon!...Es ar grib braukt tev līdz!...”
Mēs abi apstāj izsmieties. Esam atskrējuši jau līdz riepuServisam gandrīz ciema nomalē, turpinu: „Es grib braukt tev līdz ekskursijā, Laimon!...
Un nu, teic tu savu stāstu. Tagad, zin, stāsti modē. ŽurnālRaxtnieces par visu šķietami intresanto mēdz teikt- tam līdz nākot tāds vaj šāds Stāsts.”
Džigis akal ierēcas.
„Vai arī,” es turpinu, „ja piekabini sūdam Stāstu, tad jau esot Smeķis.”
Džigis ierēc akal un bilst ka šam jau sist vairs mani negribās. Tomēr uzstāju uz stāstu.
„Es jau isztāstij, par tinciānu.”
„Tas neskaitās, pārāk īss. Pastāsti vēl ko, par Ticiānu.”
„Tu ko, vecīt, visu mākslas vēsturi esu aizmirsis.”
„Lūk, štruntig klausijies mākslas vēstur, Vilčuka par maz tev slaktej ar rabarber. Nu vismaz par kādu Varslavānu, vaj Ubānu.”
„Lab, es tev pateiks ko man atgādin tavs teiciens par liftu...”
„Tas nav mans, bet Tzaras dzejs.”
„Jā, Tzaras. Kur tu, vecīt, to izlasij?”
„«CietumniekAvīzē» tālajos 90-os.”
„Ak, tā bij laba avīz, žēl ka tik īsu brīd. Lūk, liftā Imantā nesen iesprūda dzelzceļSkolnieki Ruslans ar Niklāv: aizbraukūši ciemos pie kursBiedres Margaritas. Ruslans sāk lēkāt liftā, tas apstāj. Šie gaida pusstundu bez bēdu, klausās muzōn. Abrauc liftmehāniķi, teic- tas nav stājies jau 16 gadus. Sešpadsmit!”, Džigis akal iekaist un iezveļ man ar rabarber, it kā es tur lēkājis. Tāda tā pateicīb par atdoto man aizdoto mantel. Nekas, SērDienās prāts drūmāks, jūtas nestabīlas, velk uz slaktiņ. Atkal mūku, apcerēdams kā 1940-ā gadā te iebrauca krievtanki. Tā sabēdājies pārdomās par drūmo okuppācij, sāku raudāt. Mūku & raudu aizelsies, asras & puņķus laizīdams. Uznāk šņuksti balsī, no nāss izpūšas puņķBurbuls- tas man šķiet necienīgs svētai SērDienai, raudu par šo pašnecieņu jau gandrīz skaļi. Džigis padomā ka nu gan mani līdz bimbienam sapēris un mitējās, atgriežās pabeigt piebeigt savu mōbij. Aizeimu līdz UpesNēģerJūras liedagam izkliedēt sūrās sērās okupācijDomas. Bet te brāzmas vēl negantākas, tās triec kā nažus manī arī vēl atmiņas par zviedru, vācu, poļu, un kādām tik vēl okupācijām. Esu vīrs, zin, skarbs, bet šitas šits vairs nav izturams. Pakrītu liedagā, vārtos slapās aukstās smiltīs, kliedzu, blēju okupācijSāpē, izmēdu pats sevi, jo asras jau izraudātas, plēšu sev matus, ak es nelaimīgais! Ak, mēs visa nelaimīgā latviešu tauta, ar trim izsaukumZīmēm! Ar trim!!! Tā. Cik tur trūka, lai mūs vēl arī leiši okupētu, kad Atmodas laikā šie pirmie sabuntojās. Ak, bēdas, bēdas, vēl arī šito iedomajoties! Ak vai, cik žēēēēēl!- blēju vārtīdamies jau jūras šļakatās un kuldams tās dubļos, bet nesanāk- pārāk baltas maitas. Latvju liedags balts, bļin, tēva dubļi sidraboti. Kapēc viss tik skaists, jopcik, kur jabūt sēram? Man ir tāds nelāgs mendels- blēt un izmēdīt ko tik izdzirdu rādžā izmēdamu, vai autombīļu signalzācijs, motōrRūkoņ, putnus gaisā un ābelē, vai tās vārnas, žagac, vaj zīlīc. Uz izturīb- kurš ilgāk ķērkās un čivnās. Tā, kuldams žēlabās jūrasSūdus- kaukas jau sanāk beigās, redzu: liedagā dzejniec Anna Auziņ arī raudādam metās te jūrmalSmiltīs, te te sniegā, te krāsainās lapās („Latvju Teksti”-19-29), no kurām daļu vētra nes gaisā, daļu virpina uz vietas kōnusā, kurā tad Anna metās. Šās aura zaigo drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana. Pieceļos, nāku šai klāt: „Paldies, Annel, ka jūs līdz ar mani saprotat un palīdzat izciest šo pārestīb latvju tautai. Mēs apsol to neaizmirst un nepiedot nekad! Aizvainojums ir salds. Nāvi priekam! Sēras rullē!”
„Es nesēro,” šī teic celdamās no lapuVirpuļa, „es raud pateicībā, reibusi plašuma. Es grib būt caurums, caur ko plūst mīlestib. Kā caurums dušasKlausulē, caur ko plūst ūdens.”
„Bet es grib būt ielāps jums kā caurumam!”, tūdaļ piesakos, „Man pattīk būt par ielāpu visiem caurumiem.”
„Tā ne, caur to japlūst mīlestibai, mani aizlāpīt nedrīkst.”
„Tad es gribēt būt par pogu jūsu blūzē, par fliterīti, par putKreima cepurīti, kas no kafejas uzkritūsi uz blūzes. Nu kaut vaj...", es iedziedajos un iedancajos:
"Es gribu būt par mietu, ša-lal-la,
Pret kuru atsist bieti, ša-lal-la!”
Vēš lapuVirpulī atsaucās: "Ša-lal-la! Ša-lal-la!"
„Nekādas kniedes, ne bietes!”, teic nupat pienācis Lielais Kindzuls, kā vienmēr neviena negaidīts & asprātīgs, „Ko pirmo izvēlejies, tas būsi!”
Šas iecēla Anneli debesīs par caurumu, caur ko lejupp plūst DebesMīlestib. Bet mani uzlika par ielāpu citam caurumam, caur ko vazājās dēmoni. Nu tie kādu laiku aizturēti, spiedās man cauri, līdz isztiepa mani kā iegarenu peni. Tādi nu mēs tur sabijām kādu laiciņ. Bet cik ilg cilvēks var aizturēt dēmonus. Drīz tie mani pārplēsa un izšļācās atkal pār pasaul, kā nezāles sēkla, arī dzimtie sērudēmoni. Tādai pasaulei būs būt, šam D-va kājpameslam- mīlestib & dēmoni vienuViet, līdz tās galam.
Noplīvoju lejup kā pārplēsts ielāps, savācos atkal par parastu Flamingemu un devos apraudzīt Džigi. Šas teic- darijis zināmu liftMehāniķiem kapēc lifts iesprūdis. DzelzCeļSkolnieki jau paši neatzinās. Un ko šie, vaj dusmoj? Nē, tik pasmējās un novilka: „Ak tapēc liftam tam vairs dada nebij sirdī?” Kopš tā laika liftnieki tā mēdz teikt par salūzušiem liftiem- tiem neesot vairs dada sirdī.
„Ņem manu mēteli, draugs,” to novilcis Džigis sniedz man, „Piedod, ka tevi zvettēju. Kopš Anna ir par mīlestibs caurumu, man ir daudz siltāk, gan dvēslē gan miesai, un tik ātr vairs neaizsvilstos.”
Vēš šais dienās bij mitejies līdz ~7-10m/zekundē. Es ar Džig aizgajām uz liedagu un pametām Annai sveicienam dažas saujas sniega un krāsainu lapu. Vīņ pasmaidij un teic mūs mīlam.
Tāds nosalis izskatās.
„Vaj šas sirdigs zvetētājs tik nav dzejdars Māris Salējs?”, uzrunāju šo.
Šas paceļ gālv- tas tok mans draugs Džigis! Nemaz pēc salēja neizskatās, cik karsti zvettē.
„Svēiks, vecais!”, priecigs saku, „Nemaz tevi neatpazinu- bagāts būsi!”
Džigis: „Kauč nu dreižok tā bagāteib! Šobrīd pavisam bez šmotkām esu palics- aizdevu OltMārim visu līdz pēdejām apenēm. Šas laivā brauc pa JukōnUppi, tur auksts, silti jaģērbjas. Lai tik brauc, izpēta tur- kas un kā, pastāstīs mums vēl ko nezinajām. Cik ta mums te to vajdzību mērenā joslā, varu paciest i bez drēbēm. Rau- hūti atstāja vīra godam, un jēzenes ar- tādās Jukōnā tāpat par aukstu. Un vismaz vienus Ingūnas pantalōnus atradu.”
„Jā, Jukōnā auksts gona”, piekritu drebinādamies no domas par to un stiprā vēja, „dzirdēts- tur pat lācis brien peldēties ūzreiz ar piecām apakšbiksēm, ko atņēmis idjāņiem, i ta vēl drebinās. Ņem, draugs, manu manteli!”, novilku un devu to.
„Eu, tas tok manējs!”, Džigis atpazina.
„Nu jā, pats man aizdevi iepriekšejā SērDienā, kad biju pārsalis es.”
„Bet pats tu kā? Maikā vien?”, Džigis apvilka mantel.
„Štruntum!”, atmetu līgsmā nevērībā, „Man kammbari pilli pannckām! Bet kapēc mōbiju zvetē?”
„Jo tas man atgādin par 1000 jūdzēm Ķīnā,” draugs velreiz ieblieza pa to, kad tas jau akal ieļerkstejās, „Bet es grib redzēt Jukōnu!”
„Ak tamdēļ liftam tam
Vairs dada nebij sirdī?”,
es piekrītoši novilku, „Tad gan, zvetē vien!”
„Kāda dada?”, Džigis saērcināts izslējās, „Kāds lifts?”, un šas sāk zvetēt ar rabarber arī man.
„Tās tik 2 rindiņs no Tristiān Tzaras dzejol,” saku bēgdams un atvairīdams slaktiņu, „tās mēdzu izteikt, kad kaučkas top skaidrs.”
„Cik nelōģisk!”, draugs iecērt man vēl, „Kad kaučkas top skaidrs, kad galvā piepeša atskārsme nošķind kā zvaniņš, velsieši to dēvē par tinciānu!”, velreiz dabonu ar rabarberu.
„Ohō!”, jau bišķ aizelšos mukdams, „Tas skan tikpat kā tencinājums!”
„Abet- lūgtum!”, draugs iezvetē, „Še tev vēl!”
„Paldies! Tu grib redzēt Jukōnu,” turpinu mukdams, „bet bij reiz tāds gadijums, tālos 70-os...(velku elpu)...mans paps reiz pārjauc un ķīlē savu «Иж» moci ar blaķķen...lai brauktu kārtejā vasars ekskursijā...kaučkur uz Krievij...pag, neķer mani tik ātr, bik lēnāk...un neklopp tik daudz, ta tev tas rabarbers drīz būs pagalam...”
Dž: „Es ar sāk piekust, bet sist tev vajg...nejēdzībs vārsmo...Bībel jālas...”
Es: „Es jau las 3-šo reizi...tagad krievisk...senā krievalod intesant...”
„Nu, teici tālāk to stāstu...,” šas nepārstāj mani dzīt.
„Jā, pienāk pie garāžs kaimiņš...žvingulī pavaisam...SniķerUldiņš, apsēst uz saliekamā beņķīt pie galdiņ...tos fūcis nopircis ekskursijai...4 beņķ+galdiš... Uldiņš tērzē un galdiņa aizkustināc iesaucas: ...(saņemos elpu ieauroties skaļāk)...«Laimon!»”
Džigis iezveļ man, jau valdīdams smieklu. Es provocē velreiz: „Eu, Laimon!...Es ar grib braukt tev līdz!...”
Mēs abi apstāj izsmieties. Esam atskrējuši jau līdz riepuServisam gandrīz ciema nomalē, turpinu: „Es grib braukt tev līdz ekskursijā, Laimon!...
Un nu, teic tu savu stāstu. Tagad, zin, stāsti modē. ŽurnālRaxtnieces par visu šķietami intresanto mēdz teikt- tam līdz nākot tāds vaj šāds Stāsts.”
Džigis akal ierēcas.
„Vai arī,” es turpinu, „ja piekabini sūdam Stāstu, tad jau esot Smeķis.”
Džigis ierēc akal un bilst ka šam jau sist vairs mani negribās. Tomēr uzstāju uz stāstu.
„Es jau isztāstij, par tinciānu.”
„Tas neskaitās, pārāk īss. Pastāsti vēl ko, par Ticiānu.”
„Tu ko, vecīt, visu mākslas vēsturi esu aizmirsis.”
„Lūk, štruntig klausijies mākslas vēstur, Vilčuka par maz tev slaktej ar rabarber. Nu vismaz par kādu Varslavānu, vaj Ubānu.”
„Lab, es tev pateiks ko man atgādin tavs teiciens par liftu...”
„Tas nav mans, bet Tzaras dzejs.”
„Jā, Tzaras. Kur tu, vecīt, to izlasij?”
„«CietumniekAvīzē» tālajos 90-os.”
„Ak, tā bij laba avīz, žēl ka tik īsu brīd. Lūk, liftā Imantā nesen iesprūda dzelzceļSkolnieki Ruslans ar Niklāv: aizbraukūši ciemos pie kursBiedres Margaritas. Ruslans sāk lēkāt liftā, tas apstāj. Šie gaida pusstundu bez bēdu, klausās muzōn. Abrauc liftmehāniķi, teic- tas nav stājies jau 16 gadus. Sešpadsmit!”, Džigis akal iekaist un iezveļ man ar rabarber, it kā es tur lēkājis. Tāda tā pateicīb par atdoto man aizdoto mantel. Nekas, SērDienās prāts drūmāks, jūtas nestabīlas, velk uz slaktiņ. Atkal mūku, apcerēdams kā 1940-ā gadā te iebrauca krievtanki. Tā sabēdājies pārdomās par drūmo okuppācij, sāku raudāt. Mūku & raudu aizelsies, asras & puņķus laizīdams. Uznāk šņuksti balsī, no nāss izpūšas puņķBurbuls- tas man šķiet necienīgs svētai SērDienai, raudu par šo pašnecieņu jau gandrīz skaļi. Džigis padomā ka nu gan mani līdz bimbienam sapēris un mitējās, atgriežās pabeigt piebeigt savu mōbij. Aizeimu līdz UpesNēģerJūras liedagam izkliedēt sūrās sērās okupācijDomas. Bet te brāzmas vēl negantākas, tās triec kā nažus manī arī vēl atmiņas par zviedru, vācu, poļu, un kādām tik vēl okupācijām. Esu vīrs, zin, skarbs, bet šitas šits vairs nav izturams. Pakrītu liedagā, vārtos slapās aukstās smiltīs, kliedzu, blēju okupācijSāpē, izmēdu pats sevi, jo asras jau izraudātas, plēšu sev matus, ak es nelaimīgais! Ak, mēs visa nelaimīgā latviešu tauta, ar trim izsaukumZīmēm! Ar trim!!! Tā. Cik tur trūka, lai mūs vēl arī leiši okupētu, kad Atmodas laikā šie pirmie sabuntojās. Ak, bēdas, bēdas, vēl arī šito iedomajoties! Ak vai, cik žēēēēēl!- blēju vārtīdamies jau jūras šļakatās un kuldams tās dubļos, bet nesanāk- pārāk baltas maitas. Latvju liedags balts, bļin, tēva dubļi sidraboti. Kapēc viss tik skaists, jopcik, kur jabūt sēram? Man ir tāds nelāgs mendels- blēt un izmēdīt ko tik izdzirdu rādžā izmēdamu, vai autombīļu signalzācijs, motōrRūkoņ, putnus gaisā un ābelē, vai tās vārnas, žagac, vaj zīlīc. Uz izturīb- kurš ilgāk ķērkās un čivnās. Tā, kuldams žēlabās jūrasSūdus- kaukas jau sanāk beigās, redzu: liedagā dzejniec Anna Auziņ arī raudādam metās te jūrmalSmiltīs, te te sniegā, te krāsainās lapās („Latvju Teksti”-19-29), no kurām daļu vētra nes gaisā, daļu virpina uz vietas kōnusā, kurā tad Anna metās. Šās aura zaigo drīz zaļa, drīz zila, drīz sarkana. Pieceļos, nāku šai klāt: „Paldies, Annel, ka jūs līdz ar mani saprotat un palīdzat izciest šo pārestīb latvju tautai. Mēs apsol to neaizmirst un nepiedot nekad! Aizvainojums ir salds. Nāvi priekam! Sēras rullē!”
„Es nesēro,” šī teic celdamās no lapuVirpuļa, „es raud pateicībā, reibusi plašuma. Es grib būt caurums, caur ko plūst mīlestib. Kā caurums dušasKlausulē, caur ko plūst ūdens.”
„Bet es grib būt ielāps jums kā caurumam!”, tūdaļ piesakos, „Man pattīk būt par ielāpu visiem caurumiem.”
„Tā ne, caur to japlūst mīlestibai, mani aizlāpīt nedrīkst.”
„Tad es gribēt būt par pogu jūsu blūzē, par fliterīti, par putKreima cepurīti, kas no kafejas uzkritūsi uz blūzes. Nu kaut vaj...", es iedziedajos un iedancajos:
"Es gribu būt par mietu, ša-lal-la,
Pret kuru atsist bieti, ša-lal-la!”
„Nekādas kniedes, ne bietes!”, teic nupat pienācis Lielais Kindzuls, kā vienmēr neviena negaidīts & asprātīgs, „Ko pirmo izvēlejies, tas būsi!”
Šas iecēla Anneli debesīs par caurumu, caur ko lejupp plūst DebesMīlestib. Bet mani uzlika par ielāpu citam caurumam, caur ko vazājās dēmoni. Nu tie kādu laiku aizturēti, spiedās man cauri, līdz isztiepa mani kā iegarenu peni. Tādi nu mēs tur sabijām kādu laiciņ. Bet cik ilg cilvēks var aizturēt dēmonus. Drīz tie mani pārplēsa un izšļācās atkal pār pasaul, kā nezāles sēkla, arī dzimtie sērudēmoni. Tādai pasaulei būs būt, šam D-va kājpameslam- mīlestib & dēmoni vienuViet, līdz tās galam.
Noplīvoju lejup kā pārplēsts ielāps, savācos atkal par parastu Flamingemu un devos apraudzīt Džigi. Šas teic- darijis zināmu liftMehāniķiem kapēc lifts iesprūdis. DzelzCeļSkolnieki jau paši neatzinās. Un ko šie, vaj dusmoj? Nē, tik pasmējās un novilka: „Ak tapēc liftam tam vairs dada nebij sirdī?” Kopš tā laika liftnieki tā mēdz teikt par salūzušiem liftiem- tiem neesot vairs dada sirdī.
„Ņem manu mēteli, draugs,” to novilcis Džigis sniedz man, „Piedod, ka tevi zvettēju. Kopš Anna ir par mīlestibs caurumu, man ir daudz siltāk, gan dvēslē gan miesai, un tik ātr vairs neaizsvilstos.”
Vēš šais dienās bij mitejies līdz ~7-10m/zekundē. Es ar Džig aizgajām uz liedagu un pametām Annai sveicienam dažas saujas sniega un krāsainu lapu. Vīņ pasmaidij un teic mūs mīlam.
